Katrs savā dzīvē ir sastapies ar sirmgalvjiem, pie kuriem mazbērni ir kā pielipuši, savukārt, ir tādi vecvecāki, kuri ir apvainojušies uz visu pasauli, uzskatot to par vainīgu viņu nīgrumā un tā rezultātā viņi emocionāli atgrūž jebkuru tuvošanos viņiem un bērni un mazbērni jūtas jo labāk, kad šie sirmgalvji atrodas tālāk no viņiem.
Bet tā visa pamatā nav nekas cits, kā tikai šo cilvēku dzīves laikā uzkrātā dzīves gudrības un garīgās attīstības bagāža.
Apzinoties kaut vai tikai to, lai mēs būtu gaidīti un mīlēti, kā arī pie mums arī vecumdienās vērstos pēc padoma, neizniekojam savu dzīvi sīkumos, bet izmantojam iespēju garīgi augt un kļūt garīgi attīstīti.
